Eberhards Šoks daudz nerunāja,
viņš uzrotīja piedurknes un palīdzēja darbos.
60. gadu sākums ir ideāls laiks uzņēmuma dibināšanai. Vācijas ekonomikas fenomens joprojām attīstās pilnā sparā, ekonomika plaukst un mājokļu būvniecība paplašinās. 1965. gadā Eberhards Šoks pat runā par “pārmērīgu ekonomiku” saistībā ar to gadu būvniecības aktivitātēm.
1962. gadā būvinženieris nodibina nelielu būvniecības uzņēmumu ar nosaukumu “Schöck Bautrupps" Uzņēmums sākotnēji specializējas saliekamo māju pagrabu būvniecībā. Tā kredo ir: “Padarīt būvniecību modernāku!”
1962. gada 2. aprīlī Eberhards Šoks kopā ar pieciem mūrniekiem uzsāk darbu pirmajā būvlaukumā: četrām savrupmājām Cellē pie Harmersbahas tiek būvēti pagrabi. Uzņēmuma pirmās brigādes dzīvo uz vietas no pirmdienas līdz piektdienai dzīvojamajā piekabē; viņi saņem algu pēc padarītā, bieži vien strādā dienās un naktīs. Ātri tiek dota iesauka: “Schöck mežonīgās būvbrigādes”.
Sākotnējā dzirkstele viņa profesionālajā ceļā bija viņa vecāku mājas celtniecība pēckara gados. Tad viņš bija 15 gadu vecs. Viņa vecāki iegādājās zemes gabalu Nirtingenē, netālu no Štutgartes un pasūtīja celtniecības uzņēmumam būvēt jaunbūvi. Eberhards Šoks bija iesaistīts jau no paša sākuma, palīdzēja veikt zemes rakšanas darbus. Tas bija smags, bet interesants darbs.
Jaunieti fascinēja, kā soli pa solim tiek celta māja, tāpēc ātri vien radās vēlme apgūt celtnieka profesiju. Pēc vidusskolas beigšanas viņš apguva mūrnieka amatu un pēc tam studēja būvinženieriju Štutgartes un Hamburgas celtniecības skolās. Viņa agrīnā pieredze būvlaukumā un aroda apguve ļāva kļūt par uzņēmēju, kuram nav līdzīgu. Jau no paša sākuma Eberhards Šoks vēlējās būvēt labākās mājas.
Piezemēts, vienmēr atvērts jaunām idejām, tuvs cilvēkiem, ļoti inovatīvs un radošs, viņš pakāpeniski izveidoja nelielu impēriju, kam mūsdienās ir lielisks nosaukums - Schöck grupa. Uzņēmums Schöck darbojas starptautiskā mērogā visā pasaulē, uzņēmumu raksturo izaugsme un inovācijas, uzticami inženieri, precīzi amatnieki un stabila uzņēmējdarbība.
Uzņēmums Schöck jau no paša sākuma darbojās ļoti veiksmīgi. Eberhards Šoks zināja, kā vadīt savu uzņēmumu pareizajā virzienā. Viņa sieva un darbinieki viņu atbalstīja. Viņš prasmīgi izveidoja vairākus pīlārus, lai padarītu savu projektu noturīgu pret nākotni un krīzēm.
Pavisam drīz pēc “Schöck Bautrupps” dibināšanas uzņēmums sākotnēji paplašinājās Bādenbādenē, pēc tam pārcēlās no Varnhaltes uz Šteinbahu. Sākotnēji būvbrigāde sāka būvēt pagrabus saliekamajām mājām. Schöck paralēli uzsāka pagrabstāva logu un gaismas šahtu rūpniecisko ražošanu. Schöck ražoja arī betona elementus un 70. gadu beigās pievienojās būvinženieru kooperatīvam.
Izrāviens izdodas pēc kāda laika ar slaveno Isokorb, kas joprojām ir dižpārdoklis. Līdz ar uzņēmuma izaugsmi papildus Bādenbādenei pievienojas arī citas vietas.
1977. gadā visā Vācijā tiek izveidotas piegādes noliktavas. Tikai divus gadus vēlāk Austrijai un Šveicei seko pārējā Eiropa. Sākot ar 2004. gadu - pēc būvniecības krīzes pārvarēšanas 90. gadu beigās Schöck sāka attīstīties starptautiskā mērogā. Šobrīd Schöck risinājumi tiek tirgoti 40 valstīs, izmantojot savus tirdzniecības uzņēmumus un partnerus.
Uzņēmums Schöck ir īpašs galvenokārt ar to, ka tas koncentrējas uz cilvēkiem - gan uz darbiniekiem, gan uz klientiem un sadarbības partneriem. Tā rezultātā attīstās dinamiska inovāciju kultūra, kuras rezultāti atbalsta fonda darbu.
»Cilvēks ir centrā: tas vienmēr ir bijis mūsu tēva Eberharda Šoka uzņēmējdarbības pamats. Pirmkārt un galvenokārt, tas attiecas uz katru darbinieku, kuram jāpiedāvā darba vieta, kur viņš vai viņa strādā patstāvīgi un atbildīgi. Apmierināti darbinieki rada darba vidi, kurā cilvēki labprāt un efektīvi strādā, tādējādi radot lieliskus izstrādājumus ar augstu ražošanas kvalitāti un arī apmierinātus klientus. Tas ietver arī liberālu attieksmi, kas nav balstīta uz priekšrocībām, bet gan uz profesionālo sniegumu. Tāpēc mēs nevērtējam pēc dzimuma, vecuma, ādas krāsas, reliģijas vai izcelsmes. Cilvēks ir centrā. Mēs, uzņēmuma dibinātāja bērni, esam to apguvuši un uzskatām, ka mūsu uzdevums ir saglabāt to uzņēmumā Schöck un abos fondos, virzīt to uz priekšu un pastāvīgi pielāgot jauniem apstākļiem«
Man viņš līdz pat šodienai ir priekšnieka ideāls. Lai gan viņš pats bija pilnībā aizrāvies ar savu uzņēmumu, viņam vienmēr bija izpratne par katru darbinieku. Viņam vienmēr bija laiks mums. Arī tad (un pat varbūt īpaši tad), kad bija runa par privātu palīdzību. Pie viņa varēja griezties jebkurā brīdī. Ja mēs kļūdījāmies, priekšnieks nekad nebija dusmīgs.
Dipl. Ing. Martins Fenhels uzņēmumā Schöck no 2011. gada septembra strādā kā attīstības inženieris.
MARTIN FENCHEL: Schöck bija zināms KIT (Karlsruher Institut für Technologie, Karlsrūes tehnoloģiju institūts). Ne tikai pateicoties uzņēmuma nosaukumam, bet arī “Schöck būvniecības inovāciju balvai” (Schöck Bau-Innovationspreis). Turklāt es ar mūsu skolēniem reiz jau biju apmeklējis uzņēmumu Schöck ekskursijas ietvaros.
MARTIN FENCHEL: Tās bija diezgan lielas pārmaiņas, jo es nāku no būvmateriālu tehnoloģiju jomas un daudzus gadus biju pasniedzējs. Taču uzņēmums Schöck jau bija ļoti labi pazīstams mūsu vidū - vienkārši tāpēc, ka trīs mani kolēģi tur strādāja. Es vienmēr esmu uzskatījis šo uzņēmumu par ļoti inovatīvu.
MARTIN FENCHEL: Nē, nebija gan. Kad sāku strādāt, Šoka kungs jau 20 gadus vairs nedarbojās uzņēmumā. Tomēr ik pa brīdim viņš staigāja pa nodaļām. Man viņš vienmēr šķita ļoti patīkams, draudzīgs, viņš uzklausīja un bija foršs.
MARTIN FENCHEL: Nu jā, viņš vienmēr ir bijis ļoti uzmanīgs, protams, visu zināja un viņš bija arī diezgan tiešs. Kad tikko biju sācis strādāt izstrādes nodaļā, vienā no viņa vizītēm mēs runājām, piemēram, par pašreizējo Isokorb un Tronsole izstrādes darbu. Tad viņš teica: “Nu jūs jau labprāt drīkstat izgudrot arī ko jaunu.” – Haha. Tas uz mums atstāja ļoti lielu iespaidu un arī deva mums vielu pārdomām. Viņš bija visdažādāko profesiju meistars, kuram vienmēr bija jaunas idejas, taču dažkārt no tām nekas neiznāca, jo tirgus tās nepieņēma.
MARTIN FENCHEL: Jā, tā es teiktu. Īpaši salīdzinot ar citiem uzņēmumiem. Mums ir labas iespējas. Domāju, ka tas galvenokārt ir pateicoties Šoka kungam, kurš gadu gaitā attīstīja uzņēmumu šādā veidā un lika uz to uzsvaru.
MARTIN FENCHEL: Pirmkārt un galvenokārt, uzņēmums ir attīstījies un paplašinājies starptautiskā mērogā. Kad es pirms desmit gadiem sāku strādāt, mēs bijām 450 darbinieki. Šobrīd mēs esam 1100 kolēģi. Tā ir ļoti liela izaugsme. Starp citu, darba atmosfēra ir palikusi nemainīgi laba, ļoti ģimeniska, un sauklis “Mēs esam Schöck" tiešām tiek arī īstenots. Kopumā var teikt, ka uzņēmumu Schöck raksturo neparasta atvērtība jaunām idejām. Par to liecina mūsu daudzie patenti, kas katru gadu tiek papildināti ar jauniem. Mūsu uzdevums, galvenokārt, ir būt ātrākiem par būvniecības nozari, atpazīt tendences un ieviest produktus, pēc kuriem tirgū vēl nav pieprasījuma. Esmu atbildīgs par šo patentu organizāciju, un varu to labi novērtēt. Īpaši jāatzīmē arī tas, ka ir izveidota inovāciju koordinācijas komiteja. Turklāt mums ir tā sauktais “nepārtraukto uzlabojumu process”, kurā ikviens darbinieks var sniegt idejas un ieteikumus optimizācijai. Ja priekšlikums tiks īstenots, pirmajā gadā desmit procenti no gūtajiem ietaupījumiem tiks izmaksāti kā piemaksa. Tie tad var būt arī vairāki tūkstoši eiro. Šajā ziņā Schöck jau ir ļoti progresīvs uzņēmums. Bet galvenais uzņēmumā Schöck ir teikums: “Izmēģināšana ir svarīgāka par studēšanu.” Un tas man vienmēr ir ļoti paticis.
Dīters Bincs, bijušais būvdarbu vadītājs un vēlāk meistars ražošanā.
Dīters Bincs uzņēmumā Schöck ir bijis darbinieks no pirmās dienas. 1963. gada 6. maijā viņš kopā ar četriem citiem kolēģiem sāk savu darbu būvuzņēmumā apmetēju brigādē. Vēlāk viņš uzņēmumā Schöck iegūst meistara izglītību.
DIETER BINZ: Jā, es patiešām biju viens no pirmajiem darbiniekiem. Pirmie projekti, kuros strādāja apmetēju brigāde, bija pagrabu būvniecība. Pēc tam es kā brigadieris piedalījos bungalo celtniecībā Karlsrūē un dzīvojamās ēkas būvniecībā Heidelbergā. Darbs bija nogurdinošs, bet skaists. Mēs dzīvojamajā uz vietas treilerī un sacentāmies, lai pēc iespējas ātrāk pārspētu darba izpildes grafikus. Mēs strādājām patiešām daudz, dažreiz pat visu nakti. Bet mēs bijām spēcīgi, tāpēc tas mums daudz netraucēja. Kad nedēļas nogalē atgriezāmies mājās, piektdienas vakarā, ja tas bija iespējams, mēs tikāmies krogā kopā ar citiem brigadieriem un meistariem, lai kopā noslēgtu nedēļu. Mēs bijām kā liela ģimene.
DIETER BINZ: Nu, mēs bijām jauni, un mums vajadzēja naudu. Haha. Nē, bet jokus pie malas. Protams, ar šo metodi mēs nopelnījām vairāk, jo saņēmām atbilstoši padarītajam. Starp citu, šī strādāšana mums izveidoja nosaukumu “Schöck mežonīgās būvbrigādes”. Mēs galvenokārt strādājām ar “Hinse” blokiem (lieli celtniecības bloki no pumeka ar dobām kamerām, kas tika novietoti viens uz otra ar sausās būvniecības metodi un pēc tam iebetonēti vai arī pēc vajadzības papildus aprīkoti ar tērauda daļām).
DIETER BINZ: Protams. Viņš bija organizators un būvlaukuma vadītājs, cilvēks, ar kuru patiesībā varēja parunāt par jebko. Sākumā Šokas kundze arī mazgāja dzīvojamajā treilerī esošās lietas un katru nedēļu mums izmaksāja naudu par izdevumiem.
DIETER BINZ: Tas tā bija līdz 70ajiem gadiem. Tajā laikā būvfirmas vadību pārņēma Manfrēds Dīrihs (Manfred Dierichs). Eberhards Šoks pēc tam koncentrējās uz saviem izgudrojumiem. Viņš veica eksperimentus ar iepriekš izgatavotiem betona elementiem, lai vēl vairāk racionalizētu būvniecību, piemēram, logi ar rullo žalūzijām un margām.
Ne tikai griba, bet arī rīcība ir izšķiroša tam, ko cilvēks vēlas nest pasaulē. Un ieguvējs ir ne tikai uzņēmējs Eberhards Šoks, bet arī viss viņa uzņēmums.
1992. gada beigās Eberhards Šoks nodibina fondu starptautiskai sapratnei ar Austrumeiropu un veicina jauniešu apmācību kvalificētos amatos. Mācības Krievijā, Ukrainā, Moldovas Republikā un Gruzijā tiek modernizētas, pamatojoties uz Rietumu modeļiem. Pieprasījums pēc labi apmācītiem speciālistiem tur ir ļoti liels, taču apmācības parasti ir novecojušas un maz orientētas uz praksi. Sadarbībā ar vietējiem partneriem tiek pārskatīti mācību plāni, apmācīti pasniedzēji un izremontētas mācību telpas un darbnīcas, lai veiksmīgi izveidotu un īstenotu projektus.
Šoku ģimenes fonds kā sabiedriskā labuma SIA ir dibināts 2012. gadā pēc Sabīnes Šokas (Sabine Schöck) iniciatīvas. Ar fondu Šoku ģimene šobrīd īpaši atbalsta projektus skolu un profesionālās izglītības veicināšanai Indijā, Nepālā un dažās Āfrikas valstīs, kā arī attīstības un sociālos projektus Bādenē-Virtembergā.
Uzdevums galvenokārt ir palīdzēt esošajām apvienībām un citiem fondiem veiksmīgi izveidot un īstenot projektus. Ģimenei ir mērķis dot iespēju nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem dzīvot veiksmīgu un atbildīgu dzīvi, sniedzot individuāli pielāgotu atbalstu, kā arī labu izglītību un apmācību.
Uzņēmumā Schöck uzmanības centrā ir cilvēki. Jau no paša sākuma!
Uzņēmumam SCHÖCK jau no paša sākuma uzmanības centrā ir bijuši cilvēki. Neatkarīgi no tā, vai darbinieki, vai klienti. “Bez labiem darbiniekiem tas nav iespējams,” uzņēmuma īpašnieks Eberhards Šoks labprāt paskaidroja. Uzņēmums Schöck īpaši rūpējas par darbiniekiem arī tad, kad runa ir par viņu personīgo izaugsmi un aizsardzību. Tieši pateicoties Schöck pamatprincipiem un uzņēmuma attieksmei, lielākā daļa darbinieku paliek uzņēmumā gadiem ilgi vai pat līdz pensijai. Tāpēc, ka uzņēmuma filozofija rod dzirdīgas ausis un izpelnās cieņu, pateicību un siltus vārdus no darbiniekiem.
KĀ VADOŠAIS DETAĻU RAŽOŠANAS UZŅĒMUMS mēs vēlamies padarīt būvniecību vieglāku un pasauli nedaudz labāku. Lai to izdarītu, mums ir nepieciešami cilvēki – tāda ir Schöck atziņa. Par to, ka uzņēmums ir atbildīgs liecina ne tikai tā izstrādājumu klāsts, kas atvieglo dzīvošanu un būvniecību. Tas atspoguļojas arī uzticībā cilvēkiem – un viņi ar prieku un labprāt to sniedz pretī.
Uzņēmumu Schöck galvenokārt raksturo tas, KĀ TAS IZTURAS PRET CILVĒKIEM. Uzņēmums Schöck jau ļoti agri pievērsās savu darbinieku apmācībai un tālākizglītībai, sniedzot viņiem iespēju augt un dot savu ieguldījumu. Uz šī pamata Eberhards un Sabīne Šoki izveidoja divus fondus, kas kalpo kopējam labumam.
Martina Rībolde strādā uzņēmumā no 1988. gada, bija uzņēmuma dibinātāja sekretāre.
MARTINA RIEBOLD: Kad sāku strādāt uzņēmumā Schöck, biju ļoti jauna. Ļaujiet man padomāt. Tas bija 1988. gads, es biju izmācījusies par biroja darbinieku celtniecības uzņēmumā un biju aizvadījusi pirmos profesionālos gadus. Kad man bija aptuveni 25 gadi, es domāju, ka ir pienācis laiks pārmaiņām. Biju ieraudzījusi sludinājumu avīzē un pieteicos kā sekretāre. Intervijā man pretī sēdēja Šoka kungs un kundze, būvfirmas izpilddirektors Dīriha kungs un viņa sekretāre. Viņi veica darba pārrunas ar mani.
MARTINA RIEBOLD: Jā, Šokas kundze pēc intervijas man lika savā kabinetā uzrakstīt intervijas protokolu, lai pārbaudītu, kā es īstenoju šo uzdevumu. Un es laikam to izdarīju bez kļūdām.
MARTINA RIEBOLD: Līdz tam Šokas kundze nepilnu darba dienu veica rakstīšanas darbus uzņēmumā. Viņai bija liels atvieglojums, ka varēja intensīvi nodarboties ar citiem projektiem.
MARTINA RIEBOLD: Nu jā. Viņa jau no paša sākuma pilnībā darbojās uzņēmumā, kopā ar vīru veidoja uzņēmuma vērtības, un bija ļoti prasīga visā, ko viņa darīja. Viņa arī radoši atbalstīja vīru viņa inovācijās un, piemēram, nāca klajā ar ideju par olas formu gaismas šahtai. Viņa izaudzināja četrus bērnus un papildus darbojās arī kā rakstniece. Viņas sapnis bija izdot savas grāmatas. Divus gadus es biju Šoka kunga asistente un pēc tam kļuvu arī par uzņēmuma Bauteile GmbH izpilddirektora asistentu. Kopumā ar Eberhardu Šoku es strādāju līdz pat viņa nāvei.
MARTINA RIEBOLD: Jā. Viņam bija ap 50, bet man - ap 20, un es no viņa varēju daudz ko mācīties, arī no Šokas kundzes. Viņi abi bija ļoti atšķirīgas personības. Piemēram, kamēr Šokas kundze deva priekšroku neautoritāram audzināšanas stilam, Šoka kungs bija vairāk klasiski autoritārs, bet ne ļoti. Viņi abi bija uzņēmīgi, un man vienmēr patika strādāt pie Šoka kunga.
MARTINA RIEBOLD: Viņš vienmēr bija ne tikai patīkams priekšnieks, bet vienmēr arī interesējās par savu darbinieku viedokli. Viņš bieži staigāja pa zālēm, sarunājās ar viņiem un jautāja, vai viņiem pašiem vēl ir idejas uzlabojumiem vai varbūt izgudrojumiem. Viņš bija cilvēks, kurš bija ļoti empātisks attiecībā pret citiem. Ļoti patīkams.
MARTINA RIEBOLD: Viņam ir bijušas dažas ļoti veiksmīgas idejas. Bez ne visas sevi pierādīja. Joprojām atceros Šokas kundzes ideju mēģināt izgudrot kaut ko pret gliemežiem, kas vienmēr sagādāja nelaimi Varnhalteras dārzā. Abi izdomāja uzbūvēt gliemežu žogu, kas neļautu dzīvniekiem uzbrukt dārzam. Bet no tā nekas nesanāca, jo kaut kas tāds jau tirgū bija pieejams. Viņš vienkārši nodarbojās ar visu, kas izraisīja zinātkāri, un viņam bija apjomīga piekarināmā mape ar izstrādājumu pieteikumiem. Bija arī daudz izgudrojumu, kas neizdevās vai vienkārši izgāzās. Bet tas ir normāli, ka cilvēks, kurš ir tik izdomas bagāts, pieļauj kļūdas. Es pati neko neizdomāju, bet laiku pa laikam man radās ideja, ko es viņam izstāstīju.
MARTINA RIEBOLD: No agras bērnības Šoka kungam bija plaušu slimība. Tas arī bija iemesls, kāpēc viņš ik pa laikam devās uz Šveici, lai atveseļotos no bronhiālās astmas. Ja viņam klājās labi, viņš bija ļoti aktīvs: Izstrādāja seminārus, veidoja inovāciju sapulces, rūpējās par saviem darbiniekiem, iniciēja ideju konkursus ar izvēlētu žūriju un vienmēr meklēja jaunas idejas un iedvesmu. Pat esot pensijā, viņš katru dienu vismaz divas stundas brauca uz savu uzņēmumu. Pirms diviem gadiem - 84 gadu vecumā, veselības stāvokļa dēļ tas vairs nebija iespējams.
MARTINA RIEBOLD: 1988. gadā uzņēmums bija pārskatāmāks, jo tas vienkārši bija mazāks. Tas, kas šodien ir nodaļas, tolaik bija celtniecības uzņēmums, celtniecības komponenti un masīvo konstrukciju uzņēmumi. Modernākie sasniegumi bija faksa aparāts un viena lietotāja personālie datori. Dienā notika divas ekskursijas, un tika atvēlēts laiks arī sarunām, kurām pievienojās arī Šoka kungs. Tika organizēti arī savstarpēji saistīti velobraucieni un futbola turnīri vai citi kopīgi izbraucieni. Šodien, ņemot vērā uzņēmuma starptautisko garu, tas vairs nav iespējams tādā pašā apjomā. Un arī darba ritms ir cits. Mūsdienās darbinieki vairāk uzmanības pievērš brīvajam laikam, ko viņi labprāt pavada kopā ar ģimeni vai draugiem. Darba apziņa vienkārši ir kļuvusi citādāka. Bet arī mūsdienām ir priekšrocības. Darbs ar Šoka kungu vienmēr bija patīkams, un mēs ļoti labi sapratāmies, jo mēs abi bijām aizrautīgi būvniecības cilvēki.
Rainers Bincs, biroja darbinieks 36 gadus.
RAINER BINZ: Es jau biju pabeidzis praksi tērauda izstrādājumu veikalā. Tomēr veikalā īpaši izcēlās viens klients: Eberhards Šoks. Tajā laikā viņš vēl bija reģionāla būvniecības uzņēmuma vadītājs un iepirka materiālus uzņēmumam, kurā bija nodarbināts. Šoka kungs vienmēr bija simpātisks un pieklājīgs, tāpēc ar savu kopējo tēlu bija ļoti pamanāms. Izplatījās runas, ka viņš 1962. gadā pats ir nodibinājis savu celtniecības uzņēmumu. 1967. gadā tika izveidots mūsdienu “Schöck Bauteile”. Mans brālēns Dīters Bincs kādu laiku tur bija amatnieks un meistars. Šādi man bija ciešāks kontakts ar Šoka kungu. Tāpēc Šoka kungs tieši vērsās pie manis un jautāja, vai es vēlētos pievienoties viņam jaunizveidotajā uzņēmumā. Es piekritu, un nekad neesmu to nožēlojis.
RAINER BINZ: Tāpēc no 1967. gada oktobra līdz 1968. gada martam Šoka kungs mani nosūtīja praksē uz dažādiem būvlaukumiem, kur es varēju visu redzēt un apgūt. Kad atgriezos, es strādāju uzņēmumā “Schöck Betonelemente GmbH”, tā sakot, par “meiteni visam”. Sākumā es galvenokārt rūpējos par to, lai mums vispār būtu pasūtījumi. Jo, protams, no tirgus mēs nesaņēmām nekādus pieprasījumus.
RAINER BINZ: Sākumā es ar viņu pārrunāju tehniskus un aprēķinu jautājumus. Tikšanās laikā īpašais bija tas, ka Šoka kungam vienmēr bija laiks man un viņš vienmēr to izbrīvēja. Ne reizi viņš neteica: “Tagad tam nav laika”. Nē. Viņš bija draudzīgs un ieinteresēts, uzdeva jautājumus, klausījās, un es vienmēr pierakstīju visu, par ko mums bija jārunā. Tad mēs arī bijām ļoti efektīvi. Es no viņa daudz ko iemācījos, un, godīgi sakot, gadu gaitā esmu viņu nedaudz iemīļojis.
RAINER BINZ: Nē, nē. Arī attiecībā uz privātiem jautājumiem. Man ir kurla meita. Kādu dienu pie manis pienāca Šoka kungs un lūdza ar mani aprunāties. Viņš jautāja: “Man bija priekšstats, ka mums savstarpēji nav noslēpumu. Vai ne tā?” “Nē”, es atbildēju, “mums nav tādu. Nekādā ziņā.” “Bet”, tad viņš saka, “es dzirdēju, ka jums ir maza meita, kura ir kurla. To jūs man neesat stāstījis.” Un tā bija taisnība. To es Šoka kungam nebiju teicis. To viņš bija dzirdējis no kolēģiem. Gatavojoties šai sarunai, viņš bija aizbraucis un vienojies ar kādu Freiburgas profesoru, ka mana meita varētu pie viņa reiz atbraukt uz izmeklējumiem. Šoka kungs bija apmaksājis izdevumus, un mana meita devās pie šī profesora, lai veiktu pārbaudes. Diemžēl mēs neko vairs nevarējām palīdzēt. Bet tāds bija Šoka kunga raksturs. Viņš vienkārši bija cilvēcīgs.
RAINER BINZ: Jā, tā varētu teikt. Piemēram, 1970. gadā viņš mums ieviesa partnerības programmu. Pēc tam tika izveidota komiteja, kas reizi gadā novērtēja darbiniekus, kuri uzņēmumā bija nostrādājuši vairāk nekā trīs gadus. Vai viņi ir uzticami vai nolaidīgi un vai viņi strādā uzņēmuma garā. Bija vairāki kritēriji. Ja jūsu novērtējums bija pozitīvs, jums bija iespēja saņemt prēmiju. Plāns paredzēja, ka 30 procenti no uzņēmuma Schöck gada tīrās peļņas tika novirzīts kā pensiju uzkrājums ar augstu procentu likmi darbiniekiem. Šī rezerve veidoja piemaksu attiecīgajai pensijai. Tas, protams, bija ļoti pieprasīts. Ja, piemēram, cilvēkam jau bija ģimene un/vai bērni un viņš vēlējās būvēt māju, tad bija pilnīgi iespējams, ka izmaksāšana tika veikta pa daļām un no tās varēja segt daļējas izmaksas, lai finansētu mājas celtniecību. Tas arī veidoja sava veida nodrošinājumu vecumdienām. Šī programma bija Šoka kunga ideja, un mēs visi bijām ļoti motivēti un apburti ar to.
RAINER BINZ: Protams, jā. Principā visu laiku. Mana sieva vienmēr teica: tu aizej uz darbu, pēc daudzām stundām atgriezies mājās un joprojām svilpo pēc garas darba dienas. Jā, tā bija gandrīz visus gadus.
RAINER BINZ: Nē, nē. Eberhards Šoks gandrīz vienmēr strādāja viens. Lielākoties viņš savas idejas slēpa līdz pat gadam. Piemēram, 1970. gadā tapusī gaismas šahta, ko viņš izgatavoja no stikla šķiedras nevis betona, tādējādi iegūstot daudz vieglāku elementu (pieci procenti no betona svara). Viņš vienmēr meklēja jaunas idejas. Būvniecības izstādes apmeklētāji viņam bija stāstījuši par problēmām un procesiem būvlaukumos un lūguši meklēt risinājumus. Tā bija absolūti viņa pasaule: konstrukcijas daļu rūpnieciskā ražošana un būvniecības uzlabošana gan tehniski, gan kvalitatīvi.
RAINER BINZ: Nē. Protams, ka ne visi. Taču, ja esat tik radošs un pragmatisks kā Šoka kungs, tas ir neizbēgami. Atceros, ka reiz kļūdaini pasūtījām nepareizas plēves mūsu ražotajiem pagraba logiem, kas bija iesaiņoti maisos, lai pasargātu no netīrumiem, jo neievērojām pielaides. Tagad mums bija plēvju kalni. Parastā situācijā mēs tās būtu izmetuši. Bet Šoka kungam bija ideja to otrreizējai izmantošanai. Izstādē viņš bija iepazinies ar uzņēmuma darbinieku, kas plastmasas maisiņos iestrādāja rāvējslēdzējus. Viņš izmantoja šo kontaktu un pēc tam izgudroja brezenta apvalku. Tomēr pārdošanas departaments to galvenokārt izmantoja kā reklāmas rīku, jo šis produkts ne gluži atbilda mūsu produktu klāstam. Vēlāk mēs pilnībā pārtraucām brezenta apvalka ražošanu.
RAINER BINZ: Lai gūtu panākumus, izšķiroša nozīme noteikti ir aģentu struktūrai. Pašā sākumā, bija tikai astoņi līdz desmit aģenti - bez tehniskajiem darbiniekiem. Taču, pārejot no gaismas šahtām un pagraba logiem uz tehniskāka rakstura produktiem, piemēram, Isokorb, mums bija nepieciešama arī atšķirīga pārdošanas struktūra. Tajā laikā Šoka kungs atnāca pie manis un jautāja: “Ko jūs vispār domājat par mūsu izstrādājumiem? Un, ja jūs zināt kādu, kurš varētu tos labi atbalstīt pārdošanā, lūdzu, sazinieties ar mani un pasakiet man viņa vārdu.” Mums steidzami bija nepieciešams profesionāls pārdošanas vadītājs. Es zināju kādu jaunu Kunca kungu, kurš uz mani atstāja labu iespaidu un kurš tobrīd vēl pie mums nestrādāja. Es minēju šo vārdu Šoka kungam, un pēc informatīvas sarunas ar viņu viņš Manfrēdu Kuncu (Manfred Kunz) pieņēma darbā. Diemžēl darba uzsākšanas dienā Šoka kungs bija saslimis, tāpēc Kunca kungam pašam nācās iepazīstināt nodaļas darbiniekus ar savu ļoti revolucionāro plānu. Patiesībā Manfrēdam Kuncam izstrādājumu ziņā gada laikā pārdošanas nodaļu izdevās pārveidot par 90 procentiem. Pēc tam mūsu izstrādājumu pārdošana burtiski uzsprāga. Viņš un viņa komanda par 60 procentiem palielināja iepriekš izvirzīto mērķi - 25 procentu apgrozījuma pieaugumu gadā. Vēl pēc gada viņš kļuva par Schöck izpilddirektoru un 1993. gadā tika iecelts par valdes priekšsēdētāju. Kā jūs redzat: uzņēmumā Schöck jūs jūtaties labi aprūpēts un panākumi tiek novērtēti. Nobeigumā jāsecina, ka šodienas uzņēmums Schöck vienkārši nebūtu iespējams bez tāda cilvēka kā Eberhards Šoks - ne tehniski un inovatīvi, ne cilvēciski.
Gerhards Kžicoks, gala montāžas konsultants uzņēmumā Schöck no 1990. gada.
GERHARD KRZIZOK: Man bija apnikuši būvlaukumi. Es tur biju nostrādājis vairāk nekā desmit gadu un tāpat jau vēlējos mainīt darbu. Kādu dienu es aizbraucu līdz uzņēmumam Schöck un domāju: o, tas ir būvuzņēmums. Varbūt viņiem es būtu noderīgs. Un tā tas arī bija. Es piegāju pie durvīm, pieklauvēju un pajautāju, vai viņiem ir kāds darbs. Par laimi, viņi tikko vēlējās izveidot jaunu nodaļu. Pēc tam Šoka kungs lūdza mani ar viņu aprunāties. Viņš bija ļoti garš, un sākumā es no viņa nedaudz baidījos un trīcēju, domājot, ko viņš gribēs par mani uzzināt. Viņš mani aplūkoja no galvas līdz kājām, paskatījās manus dokumentus un teica: “Jums ir izcila profesionālā pieredze. Vai jūs mākat lasīt projektus?” “Bet, protams,” es atbildēju, “to arī es visu laiku darīju būvlaukumā.” Tā es jau nākamajā dienā sāku strādāt uzņēmumā Schöck. Tas bija ļoti labs laiks.
GERHARD KRZIZOK: Nē. Es biju jaunajā nodaļā. Tā bija īpašā pirmsmateriālu nodaļa. Tā mēs to saucām. Mēs bijām atbildīgi par īpašo Isokorb īstenošanu. Parasti šādas nodaļas saucas “Pirmsmateriālu gala montāža”. Tajā laikā mēs apspriedām un īstenojām plānus. Sākumā mēs bijām tikai divi cilvēki - nekvalificēts darbinieks un es. Bet šobrīd mēs šajā jomā darbojamies astoņi un strādājam divās maiņās.
GERHARD KRZIZOK: Bija gan, protams. Bet ne tieši. Šoka kungs bieži ieradās pie mums un uzraudzīja savu uzņēmumu. Bet man jāsaka: reti dzīvē ir izdevies satikt tik jauku cilvēku. Savu apmeklējumu laikā viņš vienmēr jautāja: “Jaunais cilvēk, kas tev ir nepieciešams? Vai es tev kaut kā varu palīdzēt?” Tas motivē un parāda, ka viņš vienmēr gribēja piedalīties. Viņš bija ļoti ģimenisks. Tas bija redzams arī tad, kad kopā ar ģimeni nolēmu iegādāties mājokli. Mums, protams, bija vajadzīgs aizdevums, un tā vietā, lai to saņemtu no bankas, es to dabūju no Šoka kunga, t. i., no uzņēmuma. Tas tiešām bija lieliski. Es, protams, atmaksāju viņam šo aizdevumu.
GERHARD KRZIZOK: Sākumā mums ilgu laiku nebija uzņēmuma padomes. Mēs arī bijām tikai aptuveni 100 cilvēku. Kolēģi arvien biežāk vērsās pie manis ar lūgumu, vai es to vēlos darīt. Kad 1997. gadā tika izveidota uzņēmumu padome, es tajā uzreiz iesaistījos un ar laiku tiku ievēlēts par tās pastāvīgo locekli.
GERHARD KRZIZOK: Pirmkārt, Šoka kungs bija nedaudz pārsteigts, kad mēs nodibinājām uzņēmuma padomi. Bet viņš to ātri pieņēma. 1993. gadā viņš aizgāja no aktīvās uzņēmuma vadības. Taču sajūta, ka Schöck ir kā ģimene, joprojām ir saglabājusies. Toreiz par problēmām tika atklāti runāts.
GERHARD KRZIZOK: Nē, bet es divus vai trīs gadus strādāju kopā ar dēlu Robinu Šoku. Viņš, laikam, strādāja skolas brīvdienās. Viņš bija ļoti gudrs un ieinteresēts zēns, un patiesībā saprata visu par darbu. Tas radīja prieku.
GERHARD KRZIZOK: Tas ir ļoti izmainījies. Vienkārši agrāk attiecības darba vidē bija atvērtākas. Tajā laikā pie mums pienāca Šoka kungs un teica: “Jūs man esat vajadzīgi sestdien, vai varat tad strādāt?” Un, protams, mēs varējām. Tas bija pašsaprotami un vienkārši. Mēs esam diezgan ātri izauguši, pateicoties starptautiskajai darbībai. Vienmēr bija jāstrādā vairāk un ātrāk.
1969. gadā uzņēmuma dibinātājs un būvinženieris Eberhards Šeks izgudroja un patentēja savu pirmo izgudrojumu. Līdz pat 20. gadsimta 80. gadiem tam sekoja citi, kas noteikuši jaunus standartus būvniecības nozarē. Lai arī daži no tiem arī izgāzās, izgudrotāja gars nepārtraukti turpinājās līdz pat mūsdienām.
Atskatoties un salīdzinot ir īpaši redzams, kā mainās laiki. Sabiedrības attīstība ir tikpat interesanta kā atsevišķu uzņēmumu attīstība. Arī uzņēmums Schöck ir mainījies vai attīstījies atsevišķās dzīves jomās, līdz ar tām arī dažās interesantās lietās ikdienā.
Eberhards Šoks diezgan agri sāk savu karjeru celtniecības brigādē, kas būvē pagrabus. Šādi viņš liek pamatakmeni veiksmīgam uzņēmumam. Viņš sāk ar pieciem darbiniekiem un šobrīd…
... uzņēmums ir izaudzis līdz 1100 darbiniekiem. Veiksmes stāsts, kādu nav daudz!
Pēc pārcelšanās uz Šteinbahu uzņēmuma Schöck darbinieki varēja pieņemt pirmos pasūtījumus pie rakstāmmašīnām un pa telefonu jaunajos birojos. Vēl ir tālruņi ar ripu…
... šodien komunikācijas ierīces izskatās būtiski savādāk – īpaši koronavīrusa laikā, kurā uzņēmuma Schöck darbinieki vairāk strādāja mājas birojos. Bādenbādenē darbinieki strādā mobilās, elastīgās darbavietās pēc “open space” modeļa.
Līdz 20. gadsimta 70. gadiem visām nozarēm tiek piedāvāti vienādi darba apģērbi, specializēti piedāvājumi parasti ir tikai ģilžu apģērbiem. Taču uzņēmumā Schöck strādnieki jau ļoti agri pie iekārtām strādā, tērpušies īpašā “Schöck darba apģērbā”.
Tas līdz mūsdienām nav mainījies. Šeit joprojām ir spēkā uzņēmuma Schöck klasiski zilā krāsa. Bet tikai rūpniecības darbinieki saņem Schöck darba apģērbu. Visiem pārējiem ir spēkā: atļauts ir tāds apģērbs, kādā darbinieks jūtas ērti.
Uz mērķgrupām orientēta reklāma ir daļa no Schöck izpratnes. Ļoti agrīns mēģinājums piesaistīt uzmanību ir attēlots šajā fotoattēlā, lai popularizētu pagraba logu, kas ietīts stiroporā.
Gadu desmitiem ilgi attīstījās arī Schöck reklāma. Mūsdienās par to liecina profesionāla izstrādājumu inscenēšana un pielietojuma fotoattēli.
1983. gadā tirgū pirmo reizi tika prezentēts pirmais Isokorb, kas tika apzīmēts ar M tipu. Izolācijas bloks, stiepes stieņi un saspieduma modulis, kas tolaik vēl bija izgatavoti no vienkārša betona, iegūst būtisku nozīmi kā nesošs siltumizolācijas elements. Laika gaitā visas sastāvdaļas tiek pilnveidotas, izmantojot modernākus materiālus.
Jaunākā Isokorb modeļa CXT tipa stiepes stieņi tagad ir izgatavoti no novatoriskā stikla šķiedras stiegrojuma Combar. Optimālu siltumizolāciju nodrošina papildu 120 milimetru neopora materiāls. Balkona energoefektīvo izstrādājumu palīdz veidot arī saspieduma modulis, kas ir izgatavots no ar mikro tērauda šķiedrām pastiprināta augstas veiktspējas smalkbetona.
»NEKUR DZĪVE NAV TIK VIEGLA KĀ ŠEIT«, teica rakstnieks Otto Flake (Otto Flake) (1880 – 1963) un papildināja: “Strīds ir tikai par gadalaiku, kad Bādenbādene ir visskaistākā.” Šis un daudzi citi citāti atspoguļo “Merian” nodēvētās “kultūras pilsētas” dzīves garu.
BĀDENBĀDENE, savulaik iecienīta aristokrātijas un vidusslāņa pārstāvju vidū, nav zaudējusi savu pievilcību arī mūsdienās. Tā var lepoties ar burvīgām vietām, piemēram, Lichtentaler Allee. Šajā reģionā arī Eberharda Šoka ģimene un viņa darbinieki ir raduši sev mājvietas.
UZŅĒMUMA SCHÖCK RŪPNĪCAS APMEKLĒJUMS – jau pirmajos uzņēmuma pastāvēšanas gados galvenā mītne Bādenbādenē ar tās rūpniecisko ražošanu bija apmeklētāju piesaistes centrs. Piemēram, 70. gados ražotni apmeklēja pirmās studentu grupas, 80. gadu vidū Schöck pat uzņēma delegāciju no Dienvidāfrikas. Kopš 90. gadu beigām uzņēmums piedāvā klientu apmeklējumu programmu, kas ilgst vienu līdz divas dienas.
Ekskursijas uzņēmuma Schöck rūpnīcā
Bādene ir Vācijas trešais lielākais reģions, kurā tiek audzētas arī vīnogas, tā platība ir 15 836 hektāri. Apgrozījums 2020. finanšu gadā sasniedza nepilnus 39 miljonus eiro un, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, palielinājās par 5,8 procentiem.
BĀDENBĀDENE, savulaik iecienīta aristokrātijas un vidusslāņa pārstāvju vidū, nav zaudējusi savu pievilcību arī mūsdienās. Tā var lepoties ar burvīgām vietām, piemēram, Lichtentaler Allee. Šajā reģionā arī Eberharda Šoka ģimene un viņa darbinieki ir raduši sev mājvietas.
Bādenbādenē īpašs ir ne tikai pilsētas centrs, bet arī vairāki citi rajoni, tūristu iecienītā vecpilsēta un kūrortu rajoni. Kopš 1972. gada tas ietver arī BĀDENBĀDENES REBLANDE ar trim ciemiem: Šteinbahu, Varnhaltu un Neuveieru. Aptuveni desmit procenti Bādenbādenes iedzīvotāju dzīvo šeit. Un šeit ir sākums arī uzņēmumam Schöck.
Uzņēmuma Schöck vārds ir cieši saistīts ne tikai ar būvniecības pasauli, bet arī ar nākotni. Mēs jautājām, kas klientiem un darbiniekiem asociējas ar uzņēmumu Schöck.
Schöck nozīmē augstas kvalitātes būvizstrādājumus, kas mums, arhitektiem, atrisina tehniskās, izolācijas un absorbcijas problēmas. Būtu ļoti noderīgi, ja tādi uzņēmumi kā Schöck piedāvātu izstrādājumus akustiskā komforta nodrošināšanai, īpaši sabiedriskajās ēkās, piemēram, bibliotēkās vai izglītības iestādēs. Es vēlētos, lai Schöck turpinātu pētīt izstrādājumus, kas uzlabo ēku ilgtspēju un izolāciju, tādējādi uzlabojot mūsu dzīves kvalitāti.
Džoijs Dītmārs (Joey Dittmar), jaunais Schöck vadītājs attīstības nodaļā, ieskicēja dažas idejas par darba perspektīvām, tēmām un iespējamiem Schöck nākotnes izstrādājumiem.
Par Schöck firmas zīmi ir kļuvis pioniera gars un spēja atkārtoti noteikt standartus visai būvniecības nozarei. Uz to paļāvās arī arhitekti un projektētāji, kad viņi vērsās pie būvizstrādājumu ražotāja inženiera ar šādu jautājumu: “Vai jums ir kāda ideja, kā mēs varētu izolēt balstus, izmantojot kādu citu labāku risinājumu, nevis vizuāli nepievilcīgo sānu izolāciju?” Un uzņēmums Schöck atrada risinājumu: Sconnex.
Jaunākās paaudzes Sconnex aizsargā pret zemestrīcēm un ir piemērots būvniecībai esošajās konstrukcijās. Galvenais: pirmās pazīmes norūdīšana.
Pirmais magnētiskais Isokorb pilnveidotam būvniecības procesam. Uz licencēm balstītas izstrādājumu funkcijas tiek atbloķētas, izmantojot mikroshēmu. Izolācijas korpuss, kas ir izgatavots no atjaunojamiem izejmateriāliem, protams, ir nedegošs.
Pirmais magnētiskais Isokorb pilnveidotam būvniecības procesam. Uz licencēm balstītas izstrādājumu funkcijas tiek atbloķētas, izmantojot mikroshēmu. Izolācijas korpuss, kas ir izgatavots no atjaunojamiem izejmateriāliem, protams, ir nedegošs.
Digitalizācijas gaitā Schöck 2021. gadā apvieno savas zināšanas - ar programmatūras speciālistu generic.de. Schöck iegādājas uzņēmumu ar 21,5 procentiem. Šādā veidā tiek apvienotas divu vidēji lielu uzņēmumu priekšrocības. 2022. gadā, no kopīga izstrādes darba ar Robotic Eyes GmbH, tiks izveidots jauns uzņēmums Beamionic. Ar izstrādājumu “chekker” tas piedāvā pilnīgi jaunu digitālo palīdzības sistēmu betona gatavo konstrukciju rūpnīcām.
Pašreizējā M ēka tiek izmantota tikai biškopībai. Uz vietas vairs nav darbinieku. Darba drošības apsvērumu dēļ ražošana tiek kontrolēta attālināti, izmantojot VR (virtuālo realitāti).
Progresīvais uzņēmums ir ieguvis vizionāru izpilddirektoru Maiku Buheru (Mike Bucher). Uzņēmuma Schöck nākotnes perspektīvas viņš rezumē šādi: “Mēs ļoti disciplinēti strādājam pie mūsu 2025. gada stratēģijas, līdz ar to arī pie mūsu tuvākās nākotnes. Tomēr, ņemot vērā mūsu vīziju “Veidojam rītdienas ēku šodien”, mēs domājam par daudz tālāku perspektīvu. Pamatojoties uz to, mēs pieņemam uzņēmējdarbības lēmumus un gatavojamies 2062. gadam.”
Schöck UHPC (īpaši augstas stiprības betons) piedzīvo nākamo evolūcijas posmu. Pirmo reizi Schöck apgādā kosmosa ceļojumus ar sarežģītām brīvām formām un apmierina augsto pieprasījumu, ko rada pieaugošais kosmosa tūrisms. Ļoti pieprasītas ir arī arhitektoniski sarežģītas saliekamās detaļas, kas izgatavotas no augstas nestspējas materiāla.
Progresīvais uzņēmums ir ieguvis vizionāru izpilddirektoru Maiku Buheru (Mike Bucher). Uzņēmuma Schöck nākotnes perspektīvas viņš rezumē šādi: “Mēs ļoti disciplinēti strādājam pie mūsu 2025. gada stratēģijas, līdz ar to arī pie mūsu tuvākās nākotnes. Tomēr, ņemot vērā mūsu vīziju “Veidojam rītdienas ēku šodien”, mēs domājam par daudz tālāku perspektīvu. Pamatojoties uz to, mēs pieņemam uzņēmējdarbības lēmumus un gatavojamies 2062. gadam.”
Schöck UHPC (īpaši augstas stiprības betons) piedzīvo nākamo evolūcijas posmu. Pirmo reizi Schöck apgādā kosmosa ceļojumus ar sarežģītām brīvām formām un apmierina augsto pieprasījumu, ko rada pieaugošais kosmosa tūrisms. Ļoti pieprasītas ir arī arhitektoniski sarežģītas saliekamās detaļas, kas izgatavotas no augstas nestspējas materiāla.
Es iedomājos Schöck 100 gadu jubilejā kā globāli atzītu uzņēmumu, kas ir atvēris vēl citus nozīmīgus tirgus. Klimata neitralitāte, ko mēs cenšamies panākt jau šodien, ir sasniegta, un mūsu izstrādājumu pamatā ir atjaunojamas izejvielas. Izstrādājumu klāsts tiks paplašināts, iekļaujot vairāk digitālo izstrādājumu, īpašu uzmanību pievēršot ilgtspējai un inovācijām. Šādi tiks būtiski palielināts arī gada apgrozījums. Uzņēmumā Schöck strādās vairāk darbinieku, nekā šobrīd. Cilvēks un iekārtas pastāvēs līdzās un kopā pārvarēs gaidāmos izaicinājumus. Schöck principi un vērtības nav mainījušās. Lielāks atbalsts tiek sniegts sociālajiem projektiem izglītības jomā - tādējādi mūsu darbības centrā joprojām ir cilvēki.
»Nekad nedrīkst apstāties pie vecā. Lai gūtu panākumus, ir jāizstrādā pavisam jaunas lietas vai jāuzlabo jau esošās.«
In Memoriam Eberhards Šoks (Eberhard Schöck)
